Par komercnoslēpuma atklāšanu Valsts ieņēmumu dienestam
Uzņēmējiem regulāri ir jāapkopo un Valsts ieņēmumu dienestā (turpmāk – VID) jāiesniedz dažādas atskaites un cita veida informācija, kā arī pēc VID pieprasījuma jāsniedz gan detalizēti paskaidrojumi, gan līgumi, gan cita komercnoslēpumu saturoša informācija un dokumenti.
Līdz ar to nodokļu maksātājiem var rasties pamatots jautājums, vai šādas informācijas sniegšana neaizskar uzņēmēju tiesības neizpaust komercnoslēpumu un citu ierobežotas pieejamības informāciju un vai pēc šādas informācijas sniegšanas attiecīgā informācija vēl ir uzskatāma par komercnoslēpumu?
Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2. panta pirmā daļa nosaka, ka komercnoslēpums ir neizpaužama saimnieciska rakstura informācija, tehnoloģiskās zināšanas un zinātniska vai cita rakstura informācija, kas atbilst visām šādām pazīmēm:
1) tā ir slepena, jo nav vispārzināma vai pieejama personām, kuras parasti izmanto šāda veida informāciju;
2) tai ir faktiska vai potenciāla komerciālā vērtība tādēļ, ka tā ir slepena;
3) komercnoslēpuma turētājs attiecībā uz to ir veicis konkrētajai situācijai atbilstošus un saprātīgus komercnoslēpuma slepenības saglabāšanas pasākumus.
Savukārt Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2. panta otrā daļa nosaka, ka komercnoslēpuma turētājs ir ikviena fiziskā vai juridiskā persona, kura likumīgi ieguvusi komercnoslēpumu un ir tiesīga to pārvaldīt (kontrolēt), tostarp izmantot un izpaust. No minētā izriet, ka saņemot komercnoslēpumu saturošu informāciju un dokumentus, valsts ieņēmumu dienests automātiski kļūst par komercnoslēpuma turētāju.
Augstākās tiesas Senāts, interpretējot minētās tiesību normas, jau iepriekš ir atzinis, ka vispārīgi komercnoslēpuma statusu lietai vai ziņām piešķir pats komersants, pamatojoties uz savu novērtējumu par to nozīmi, komerciālu vērtību un nepieciešamību to paturēt noslēpumā un aizsargāt no trešajām personām. Tas tā ir tāpēc, ka primāri tieši pats komersants kā rūpīgs un kārtīgs saimnieks vislabāk izprot sava uzņēmuma un nozares, kurā viņš darbojas, specifiku, vajadzības, konkurences īpatnības un citas svarīgas detaļas. Komercnoslēpuma aizsardzība ir ļoti būtiska komersantam, jo no tā ir atkarīga komersanta uzņēmuma vērtība un tā attīstības iespējas. Komercnoslēpuma neatļauta nonākšana konkurenta rīcībā dod tam saimnieciskas priekšrocības un ir pretēja godīgām saimnieciskās darbības paražām. Tādējādi komersanta tiesības noteikt komercnoslēpuma statusu un prasīt tā aizsardzību ir nozīmīgas un respektējamas (piemēram, Senāta 2023. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-183/2023 33. punkts, 2023. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-165/2023 23. punkts, 2023. gada 30. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-388/2023 24. punkts).
No Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 3. panta otrās daļas izriet, ka grāmatvedībā par komercnoslēpumu nav uzskatāma informācija un dati, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem iekļaujami to fizisko vai juridisko personu pārskatos, kuras veic saimniecisko darbību. Visa pārējā grāmatvedībā esošā informācija uzskatāma par komercnoslēpumu un ir pieejama vienīgi revīziju veicējiem, nodokļu administrācijai, tiesībaizsardzības iestādēm, tiesām, kā arī citām institūcijām normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos.
Tātad par komercnoslēpumu ir uzskatāma tāda komersanta rīcībā esoša informācija, kas ir saistīta ar konkrētā komersanta saimniecisko darbību, kas nav vispārpieejama (un komersants par to ir saprātīgi parūpējies) un kuras izpaušana varētu negatīvi ietekmēt komersanta konkurētspēju (Senāta 2023. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-183/2023 32. punkts, 2023. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-165/2023 19. punkts). Līdz ar to tieši šīs ir pazīmes, kas ir pārbaudāmas, vērtējot, vai kāda konkrēta informācija ir vai nav uzskatāma par komercnoslēpumu saturošu informāciju.
Tātad nav nekādu šaubu, ka, ja VID rīcībā nonāk tāda uzņēmuma grāmatvedībā esošā informācija, kas nav publicēta gada pārskatos, tad šī informācija ir uzskatāma par komercnoslēpumu un saskaņā ar Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 6. panta otro daļu, ir ierobežotas pieejamības informācija arī Informācijas atklātības likuma izpratnē.
Arī no likuma “Par nodokļiem un nodevām” 22. panta pirmās daļas izriet, ka nodokļu administrācijas ierēdnim (darbiniekam), ja šā panta otrajā daļā nav noteikts citādi, aizliegts izpaust par nodokļu maksātāju bez viņa piekrišanas jebkādu informāciju, kas šim ierēdnim (darbiniekam) kļuvusi zināma, pildot dienesta (darba) pienākumus.
Tomēr jāatceras, ka likumdošanā ir noteikti arī atsevišķi izņēmumi un atkāpes no iepriekš minētā. Piemēram, informācija par nodokļu maksātājiem (juridiskām personām vai fiziskām personām – saimnieciskās darbības veicējiem), kuriem VID administrēto nodokļu (nodevu) parāda kopsumma pārsniedz 150 euro, ir pieejama VID mājaslapā https://www6.vid.gov.lv/NPAR normatīvajos aktos noteikto tiešās pārvaldes iestāžu un pašvaldību funkciju izpildes nodrošināšanai, komercdarbības vides drošības, godīgas konkurences un labprātīgas nodokļu (nodevu) saistību izpildes veicināšanai.
Tāpat, lai veicinātu komercdarbības vides drošību, godīgu konkurenci un labprātīgu nodokļu (nodevu) saistību izpildi — informāciju par nodokļu maksātāja amatpersonu, kura iekļauta riska personu sarakstā, tiek publicētā VID mājaslapā https://www6.vid.gov.lv/RPS/.
Vēl viens izņēmums ir paredzēts gadījumos, kad nodokļu maksātājs publiski izplatījis nepatiesas ziņas par nodokļu administrācijas veiktajiem nodokļu administrēšanas vai nodokļu kontroles pasākumiem vai citiem nodokļu maksātāja tiesības ierobežojošiem līdzekļiem. Šādā gadījumā VID var izpaust tā rīcībā esošo informāciju par nodokļu maksātājam veiktajiem nodokļu administrēšanas vai nodokļu kontroles pasākumiem vai piemērotajiem tiesības ierobežojošiem līdzekļiem, ciktāl tā attiecas uz lietu, par kuru nodokļu maksātājs publiskojis ziņas. Minētā informācija apstrādājama žurnālistikas vajadzībām un tikai tādā apmērā, ciktāl tas nepieciešams, lai sabiedrībai nodrošinātu objektīvu informāciju par konkrēto situāciju.
Nodokļu administrācijas ierēdnis (darbinieks) drīkst sniegt informāciju par nodokļu maksātāju bez viņa piekrišanas arī šādos gadījumos:
1) valsts ieņēmumu nodrošināšanai, kā arī pārraudzības funkciju veikšanai - Finanšu ministrijai;
2) valsts budžeta un pašvaldību budžetu līdzekļu ieņēmumu un izdevumu, kā arī valsts budžetā vai pašvaldību budžetos iekļauto Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju vai institūciju līdzekļu izlietošanas un rīcības ar valsts un pašvaldību mantu vai tās daļu kontrolei;
3) nodokļu administrēšanas funkciju izpildei - citai nodokļu administrācijai, Eiropas Savienības dalībvalstu kompetentajām iestādēm un saskaņā ar starptautisko līgumu noteikumiem ārvalstu kompetentajām iestādēm;
4) normatīvajos aktos noteikto funkciju izpildes nodrošināšanai - pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, kā arī zvērinātiem tiesu izpildītājiem, tiesai, prokuratūrai un citām tiesībaizsardzības iestādēm;
5) citu valsts pārvaldes funkciju un uzdevumu izpildes nodrošināšanai vai speciālajās tiesību normās par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu noteikto regulēšanas funkciju izpildes nodrošināšanai, kā arī valsts institūciju funkciju izpildes nodrošināšanai - informāciju, kura ir vienīgi nodokļu administrācijas rīcībā vai kuru nodokļu administrācijai atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt;
6) kredītinformācijas birojam.
Rezumējot augstāk minēto, uzņēmējiem var būt pienākums iesniegt VID dažāda veida informāciju, kas var saturēt arī komercnoslēpumus un ierobežotas pieejamības datus, tomēr pēc iesniegšanas šī informācija nezaudē komercnoslēpuma statusu un VID darbiniekiem ir juridisks pienākums ievērot nodokļu maksātāju informācijas neizpaušanu. Jebkurā gadījumā, pirms informācijas iesniegšanas VID, uzņēmēji var lūgt skaidrojumu par nepieciešamību un tiesisko pamatu konkrēto datu pieprasīšanai. Ja pastāv risks, ka VID pieprasītā informācija satur sensitīvus datus, uzņēmējs var norādīt, ka informācija ir komercnoslēpums un lūgt tās aizsardzību.


Videospēļu spēlēšanas video var tikt atzīts par autortiesību objektu un ienākumi apliekas ar nodokli
